Nav vienota viedokļa par to, kura bija pirmā īstā 3D spēle. Daži šo titulu piešķirtu 1980. gada Battlezone, kas izmantoja karkasmodeļu vektorgrafikas, lai atveidotu telpiskus tankus, taču paši tanki varēja pārvietoties tikai divās dimensijās. Citi šo titulu piešķirtu 1996. gada Quake, kas neapšaubāmi ir pirmā spēle ar līmeņiem, kuros bija telpas, kas atradās virs citām telpām, sniedzot spēlētājam īstu iespēju pārvietoties telpiskā vidē. Kandidātu ir tikpat daudz, cik patiesa telpiskuma definīciju, un šai diskusijai nav gala.
Kā laiki ir mainījušies!
Mūsdienās spēlēs arvien vairāk tiek iekļautas plašas, komplicētas 3D pasaules. Spēlētāji var pārvietoties caur pilsētas ainavām vai pat pa veselām planētām tikpat plūstoši kā reālajā, fiziskajā pasaulē. Vides ir iesaistošas un elpu aizraujošas. Spēles tiek atzinīgi novērtētas ne tikai to spēlējamības vai pārliecinošās mehānikas dēļ, bet arī vienkārši tādēļ, ka tās ir skaistas.
Arī personāži šajās spēlēs ir dziļāki un ticamāki nekā jebkad agrāk. Daudz pūļu tiek veltīts, lai izveidotu personāžus ar ticamu motivāciju un attīstību. Taču tāpat kā reālajā dzīvē, ļoti daudz ko nozīmē arī personāža izskats: sejas izteiksme; apģērba stils un detaļas; ādas gludums vai raupjums; vai apģērbs ir tīrs un nevainojams vai netīrs un novalkāts. Personāži mūsdienu spēlēs ir tikpat detalizēti un skaisti kā pasaule, kurā tie dzīvo.
Šo vizuālo elementu apkopojums ļauj radīt 3D spēles, kas sniedz emocionālu, gandrīz kinematogrāfisku pieredzi. Mūsdienu spēles vēl nav tik detalizētas kā reālā pasaule, taču tās atpaliek tikai nedaudz.
Šis vizuālo detaļu un sarežģītības līmenis mūsdienu 3D spēlēs lielā mērā ir šajā nozarē strādājošo vizuālo mākslinieku prasmju un apņemšanās rezultāts. Taču otrs būtisks mūsdienu spēļu vizuālās kvalitātes komponents ir nepārtrauktā programmatūras rīku attīstība.
Šeit talkā nāk Adobe.